veestule from Luīze Ratniece (Oga)
"Brīdinu! Ja Tu šo esi saņēmis, tad pats vien esi parakstījies uz lasīšanu. Iespējams, ka tikai daži teikumi būs tas, ko tu vēlējies saņemt, iespējams, ka neviens, bet pats vien esi parakstījies!
Brīdinu! Oriģināls ir papīra un pārrakstīšanas procesā netiks uzlabots – Tu saņem tīru apziņas plūsmu – pats vien esi parakstījies. Paskaidrojumi netiks sniegti!
Kristap!
Tu esi mazs puika, kurš iztēlojas varonīgas kaujas un sparīgi vicina koka zobenu. Jā, apjūsmotāju jau arī netrūkst. Ja es Tevi pazītu mazāk/sliktāk/savādāk [Man patīk domāt, ka pazīstu Tevi labi un daudz, hah], es Tevi vai nu nopietni cienītu vai arī vēl nopietnāk nicinātu. Abas šīs pōzas es esmu lietojusi pietiekami – gan sarunās ar Tevi, gan ar citiem ļautiņiem. Biežāk gan sarkasmu un izsmieklu, tas ir noderīgs aizsegs jebkuru jūtu slēpšanai. Un visādas slēpjamas jūtas ir bijušas laiku pa laikam, un liekas, ka neviens cits [vai arī pavisam neviens, mūs pašus ieskaitot] nav apjautis, kas starp mums vispār ir risinājies.
Es vēl nezinu, vai sūtīšu tev šo dāvaniņu, kuru tu savā bebuka ietiepībā vēlējies. Ja es tev to aizsūtīšu, nekas nesekos.
Lai kā man patiktu drāmas un viegls izmisuma skats raudošās acīs.
Daudz tējas.
Tu spēj būt tik jauks. Ja vien Tu atlaid savu jaukumu un atmet varenā kovboja stāju, kas ir tik ļoti smieklīga. Nu tā – es drāžu visu pasauli, priecājieties kopā ar mani!
Man ir ļoti daudz skaistu atmiņu par Mums [jā!], un varu derēt, ka Tev tieši tāpat – tādi pilnīgi sīkumi un lauskas.
Un tomēr nesūtīšu! Bļe, kā man riebās, ka Tu nepārtraukti…
[Ir rīts, un es esmu visu nakti lasījusi – manām domām ir ļoti dīvaina stadija. Ļoti]
Saproti jel [bļauj putni aiz loga] – Tu diez’ vai spētu būt mans sabiedrotais, protams, mani saista sāncensība ar vīriešiem, taču tai nevar būt nekāda sakara ar manu privāto dzīvi. Šo ilūziju es sāku pārvarēt – ir taču tik dumji bučoties ar to, kas noder domas atraisīšanai un [auglīgiem?] strīdiem.
Tāpēc arī [un vispār tāpēc] es nebiju Tavā izlaidumā – es negribu būt 1 no daudziem, kas sirsnīgi apsveic dižo Skujiņu. Pf! Bet krist tev ap kaklu man nav pamata. Un nebūs. [Diez’ vai savstarpējo pieskārienu skaits pārsniegs 10! hah] Un zini – pilnīgi godīgi – es to vairs negribu. Nekādi domubiedri, jo Tev tāpat gribēsies pašapliecināties un pārbaudīt savu pievilcību, bet mani toties var lēti nopirkt ar šāda veida uzmanību.
[Pareizi, to Tu jau zini]
Šis ir veltījums Tavam egō, tam, ka Tu dzīvo no sajūsmas un no mūsu pirmajām vārdu apmaiņām vēlējies, lai es Tev stāstu par Tevi. Jā. Par mani Tu nekad neesi gribējis runāt. Un mana pieklājība ir pārvarējusi egoismu [Tā reti gadās].
[Man slinkums iet gulēt] Tu gribēji kaut ko par sevi, es Tev varu piedāvāt tikai citas lietiņas. Es Tev nemāku stāstīt stāstus par to, kāds Tev smaids, vai par to, kādi mati Tev labāk izskatās. Vēl būs meiteņu bari, kas, krāsainus kokteiļus dzerot, ne to vien pastāstīs.
Laikam jau es rakstu šo, lai kompensētu to, kā šovasar vairs nebūs, nebūs, nebūs.
Es varētu pastāstīt kādam, cik jauks Tu esi tad, kad Tev vairs nav nekas jāpierāda sarunas biedram. To, kāds lepns un ietiepīgs ēzelis Tu esi.
To, ka esi viens no tiem retajiem [2] cilvēkiem, kuriem es neuzticos, jo man liekas, ka Tu nepārtraukti kaut ko slēp.
To, ka es nespēju iedomāties 41. bez Tavas klātbūtnes, es tik ļoti esmu pieradusi tevi ar acīm sameklēt – tas, ka Tu esi [biji] tur, mani mierina, tā ir sajūta, ka viss taču ir kārtībā. To, ka mans izaicinājums [man patīk domāt, ka mans] pamudināja tevi iesaistīties nepateicīgajos skolas pasākumos. To, ka dziesmām, kuras Tu man sūtīji, es neticēju tieši tāpat kā neticēju…
Šī ir tīrā apziņas plūsma – es arvien cenšos pabeigt [ai, nē – Tu arī esi centies tieši tāpat] mūsu epopeju ar pilnīgu atklātību, bet vienmēr atgriežamies tajā pašā punktā. Pie nenotikušā. Bet vai Tu vari iedomāties kā būtu, ja mēs būtu pa burzmai pārgulējuši vai vismaz bučojušies līdz pietūkst lūpas??? Zini, es nevaru.
Nenoliedzami, Tev ir liela loma tajā, kāda sievietīte no manis sanākusi, bet ne jau Tu mani par tādu padarīji.
[Man ir ellišķa doma – nopublicē šo savā draugu dgr., lai mani kolēģi un citi puspazīstami cilvēki varētu komentēt. Tas būtu ļauni, un man būtu iemesls būt niknai un nicināt Tevi. Būtu vienkāršāk.]
[Es vnk cenšos ieraudzīt ļaunāko variantu. Vēl var F! sūtīt vai vēl kaut ko izdomāt.] Un es vēl joprojām tev neuzticos, jūti???
Man nav tev šis jāsūta, es vnk tīru savas iekšas, man nav tiesību piesārņot tavas.
Bet nekas – tas pāries, ja es Tevi neredzēšu katru dienu, katru nolādēto pusstundas starpbrīdi 41.
Sasodītā vasaras bezdarbība. Un sasodīties egō, kas prasās barojami.
Es nezinu, vai būtu prātīgi, ja Tu atbildētu. Katrs pats savas stingrās stājas kalējs. [Uzlēju ūdeni uz lapas. Jā, papīra] iedomājos, cik eleganta varētu būt šādas vēstulītes saņemšana paģiru dienā. A jē! Un es jau nerakstu par Tevi patiesībā, bet gan par sevi.
Man taču izdevīgāk būtu turpināt iedomāties, ka Tu joprojām tvīksti pēc manis, nevis mēģināt kaut ko vēl kasīt uz augšu. Jau 3. vasara. Ak jel, ko gan es daru ziemās, ka man neatliek laika?
es šaubos, vai mūsu uzliesmojumus un ik pa laikam vajadzību vienam pēc otra ir iespējams pārkausēt veselīgās, draudzīgās attiecībās – pārāk daudz rūgtuma un muļķības. Nepabeigtība, kura laikam jau taču būtu beidzot jāliek mierā.
Es nespēju rakstīt par Tevi. Tevī ir tik ļoti daudz tāda, kas man ir svešs, nepieņemams un nesaprotams. Es vispār nesaprotu, kā tas gadījās…
Joprojām nevaru saprast, vai Tev [ak, visur ar Lielo burtu] šo vajadzētu lasīt. Man, protams, patiktu, ja tev tas kaut ko sajundītu un es varētu palikt mierīga, bet visticamāk taču sanāks otrādi – es būšu spērusi pirmo soli ar šo palagu, un Tu paliksi [varēsi palikt] mierīgs, radot man iespaidu, ka stāvi [beidzot!] tam pāri! Bet zini – man nav bail! es cenšos iztīrīt sārņus tā, lai man tie nebūtu jāstāsta kādam, kas pat klāt nav bijis vai jāatstāj pie sevis [vai kā žēlabas kādā i-neta blogā].
Es Tev pajautāšu, dari, ko gribi! L.
17. jūnijs 6:47"
1 komentārs:
iemacijusies daudz
Ierakstīt komentāru